es pateicu draudzenei paroles no visiem interneta portāliem, kuros es bieži apgrozos, teicu lai viņa tās nomaina un nekādā gadījumā nesaka man pāris dienas, kamēr netikšu galā ar visiem parādiem...
bet tagad sēžu un kožu pirkstos. Tāpat mācīties nevaru. visu laiku domāju par viena cilvēka uzdoto jautājumu-"Kapēc tu liec man justies vainīgam?" un ne tikai par šo jautājumu. par daudziem citiem arī. un vēl par sevi, par to ko es īsti gribu. par to ko es īsti domāju. par to kā dažreiz neapdomībā izteikti vārdi var atstāt neizdzēšamu priekšstatu un sabojāt visu. Visu? pats muļķīgākais ka man nav ne jausmas, ko es ietveru jēdzienā "viss"...
es negribu ar viņu nekad dzīvē vairs sarakstīties, bet gribu sarakstīties šobrīd vēl vairāk nekā jebkad.