es pateicu draudzenei paroles no visiem interneta portāliem, kuros es bieži apgrozos, teicu lai viņa tās nomaina un nekādā gadījumā nesaka man pāris dienas, kamēr netikšu galā ar visiem parādiem...
bet tagad sēžu un kožu pirkstos. Tāpat mācīties nevaru. visu laiku domāju par viena cilvēka uzdoto jautājumu-"Kapēc tu liec man justies vainīgam?" un ne tikai par šo jautājumu. par daudziem citiem arī. un vēl par sevi, par to ko es īsti gribu. par to ko es īsti domāju. par to kā dažreiz neapdomībā izteikti vārdi var atstāt neizdzēšamu priekšstatu un sabojāt visu. Visu? pats muļķīgākais ka man nav ne jausmas, ko es ietveru jēdzienā "viss"...
es negribu ar viņu nekad dzīvē vairs sarakstīties, bet gribu sarakstīties šobrīd vēl vairāk nekā jebkad.

.

sākotnēji vienaldzīgais tapis par to kas nomāc/uztrauc visvairāk.
un pāreja no viena stāvokļa otrā pat netika manīta.

tādi ir. tāda neesmu.žēl.bet vienalga.

"Brīvais cilvēks, kā uzskata antīkajā pasaulē nav tas, kurš var nestrādāt: uzskatīt brīvo laiku par laiku, kurā var nestrādāt, slaistīties, izklaidēties-tā ir verga psiholoģija. Brīva cilvēka attieksme pret to ir cita: tas ir laiks, kurā cilvēks strādā pats ar sevi, un tā avots ir paša indivīda lēmums, nevis kāda piespiešana. Tajā tiek koptas fiziskās spējas, veidots tāds ķermenis, ko nav sabojājis nedz vergu darbs, nedz barbariskā slaistīšanās, bet it īpaši tajā norisinās garīgo īpašību, domāšanas attīstīšana, sevis izzināšana. Cilvēks, kurš nepārzina sevi, nav brīvs."

nu tad es beidzot apjaušu sevi..un savu verdzisko būtību..he. atelpas brīži man pārāk bieži tiek izniekoti slaistīšanās un slinkošanas gultnē.
radikāli izniekoju savu dzīvi, ka reizēm par to domājot paliek slikti. Vienaldzīgi ļauju laika zobam sevi košļāt. Neprotestēju. bet tieši tādēļ laikam arī nākas tik bieži cīnīties ar uzmācīgo apnikuma un apātijas izjūtu. Pašdisciplinētības trūkums-tāda ir mana un daudzu cilvēku galvenā problēma, ļaujot notikumiem virzīties pašplūsmā. Iespējams arī tādu man līdzīgo cilvēku paaudze un priekšteči arī ir vainīgi pie šobrīd pastāvošās valdības patvaļas. Cilvēki slinkuma, izglītības trūkuma dēļ necentās iegūt kvalitatīvu un pietiekamu informāciju par katru konkrēto partiju, bet naivi ļāvās masu psihozes spiedienam un balsoja par to par kuru kaimiņš. Neaizdomājoties ka arī kaimiņam ir analoģiska psiholoģija un tā tas līdz bezgalībai..

escape

Pelni, pelni pelni pelni pelni pelni pelni pelni pelni pelni pelni
Un nav nekur nopelni’
NO pelni!
NO NO.
Bet This Is What You Get
Bet es vēlos teikt
NO, NO


Tiek risinātas dažādas spēles
un draudzības saitēs
iesūkušās alkatīgas dēles

pēc asins izsūkšanas
no cilvēka palikusi tikai
neizteiksmīga kontūra

paviršības avantūra.

all in your mind

"Pasaule ir maza, ja uz to skatās. Pasaule ir liela, ja tajā dzīvo."


manā pasaulē ir pārāk daudz klišejisku kontūru.
un reāla ticības neeksistence.

Par valdību

Rihards: bet viss taču kompensējas. cik atdosi tik saņemsi. cik zagsi tik atņems. varbūt muļķīgi, bet es tam ticu un tas apliecinās. kaut vai par piemēru ņemsim organismu un psihi.
Mimi: ko tu domā par deputātiem?
Rihards: nē uz deputātiem tas nedarbojas
Mimi: kas viņi tad ir?
Rihards: daudzi nelaimīgi cilvēciņi
Mimi: kapēc tu domā ka viņi ir nelaimīgi?
Rihards: nez, jo lielāks amats jo lielāka atbildība. un ja zini ka nekas nesanāk jo vnk neproti un tauta nīst un nicina. tad tā pagrūti strādāt un par to nedomāt
Mimi: bet kādēļ tad viņi tik uzcītīgi turas pie saviem amatiem un neiet prom?
Rihards: viņi ir cilvēcīgi. mums jau patīk rūpēties īpaši ja ir par ko. un tad iedomājies esi pie tāda milzīga zelta poda, esi pagrābies (savu mūžu pietiks nodzīvot) pagrābsi vēl(izaugs arī bērni) pagrābsi vēl (būs bērniem par ko savu biznesu uzsākt) pagrābsi vēl un ja nu neizdodas vēl vēl
Rihards: bet vispār tā slimība saucas kleptomānija

"ja neapniks nekas tad būsi tads pats zombijs kā šie.
apnikums tāda dabiskā aizsargfunkcija pret pārzombīšanos"
/Rihards Apnikums/

[22:05:23] Mimi: vai tad tie kuri vienmeer izskataas jautri un laimiigi, tie jau ir zombiji?
[22:06:14] Rihards: hm
[22:06:45] Rihards: vai tad viņi ar kko ir aizrāvušies
[22:08:02] Rihards: man prātā nāk mans sākumskolas klasesbiedrs. bija cilvēks un pazuda cilvēks redz viņa interese ir pokers, apmātība, nolemtība. bet vismaz drīz varēs teikt "i am the best at what i do"
[22:09:11] Rihards: zombītis ir tas kas pazaudē līdzsvaru

"Mīlestība – sajūta kad skatoties acīs cilvēkam Tev aizraujās elpa"

es varu iztēloties, bet neko nedzirdu
retoriskie jautājumi veido pārpratumus
tādēļ reizēm sanāk dejot valsi Londonā
starp strūklakām pusnaktī pie laternām

reizēm mēs lietojam tik garus aprakstus
ka neko nevar saprast
un būtību tā arī neizdodas atrast

un laikam par velnišķīgu intelekta dirsēju
nav man lemts kļūt

dažreiz rītos stipri līst

"...Mēs visi esam - lietus kādā lielā upē. Upe tek savos krastos, viņa ir tecējusi gadu simteņiem. Ko nozīmē viena lāse lietus upē? Tās dēļ upe savus krastus nelauzīs. Lāse svaiga, dzīvinoša lietus....vai lāse samazgu ūdens...
es nezinu.
Kad upe būs pilna, līdz malām pilna. Varbūt tad patiešām pietiks vienas lāses krasta laušanai, jauna ceļa radīšanai?"
/Arveds Vīrlaids "Mežos vēl brīvība elpo"/

vēroju ielu caur loga stiklu un žņaugāju papīra strēmeles, kuras ir pilnas ar izmisumu. No caurajām debesīm putni manās acīs spiežas.
peļķēs mākoņu viļņi virpuļos griežas un sirdī bezgalīgu ilgu tukšā laiva peld...

sajūtas spīd un mirgo visās krāsās

.

"Mīlestība ir ilūzija, tas ir sapnis,
no kura tu pamosties ar drausmīgām paģirām."
/Dž.Fiča/

Atplēsa vārds pagātnes dunošās rētas
un asara plaksta galā nemanot noasiņo

lietus lāses skrien akurātā dejā
izmisuma minūtes ripo no kalna lejā

sapņu gruveši ir manas mājas.

neaizpūšamie kvēpi

"Vientulība ir cilvēka pamatstāvoklis. Izkop to. Tā izplešas tevī kā tunelis, dodot dvēselei vietu kur augt. Nekad negaidi ka Vientulība ar gadiem zudīs. Nekad neceri atrast cilvēkus, kas tevi sapratīs, kādu kurš aizpildīs šo telpu. Intelektuāls, jūtīgs cilvēks ir izņēmums, ļoti liels izņēmums. Ja cerēsi atrast cilvēku, kurš tevi saprot, tad aiz vilšanās būsi gatava slepkavot. Labākais ko tu vari izdarīt ir izprast pašai sevi, zināt ko tu gribi, un neļaut, lai lopi stājas Tev ceļā"

/Dženeta Fiča "Baltie Oleandri"/

.

sekundes duetā
dejo virs sadegušiem memuāriem

sākumā nozīmīgums
balansē
plaisās starp trotuāriem

kurlums trokšņo
plakstos tērauds

apraksti smako
pļavas zālē šūpojas rīts

jūtīgums lūkojas punktā

punkts pirms punkta
un sapnis vairs nav sapnis
es griežos
griežos un griežos



šodien sadega vēl viens sapnis.
izrādās tā bija tikai manā galvā radusies ilūzija, kura nepazīst realitāti.

bezvārdu tīkls

atkārtot

atkārtot

atkārtot

atkārtot

tā nebija nevienas pasaules miza.

bija vairāk nekā īstenība

cilvēki parādās kā nepieciešamība

un paceltās acis iznīcina

vai arī nav itin nekā.

Trekna eksistence.

drūma un slimīga

plūda lejā divas sejas

un klātbūtnes sapņi zaudēja robežas

pasaule atradās visur

un smaids plosīja debesis.

Palikt sākotnējā pagātnē vairs nav iespējams.

dzestrums.

"katra jauna mīlestība
deviņdesmit
deviņstāvīga"
/I.Šlapins

es nekad nemēdzu nēsāt gredzenus, bet izrādās ka psihologi pat ir izpētījuši nozīmi, kādu rada gredzena nēsāšanas vieta. Iedomājos, ka ja man kāds būtu, tad to vēlētos nēsāt uz mazā pirkstiņa. Skaidrojums par to : "Gredzenus uz mazā pirkstiņa nēsā mākslinieki, aktieri utt." un "Pat, ja jūsu sastaptais cilvēks ar gredzenu uz mazā pirkstiņa nav mākslinieks, tad ziniet, ka šīs cilvēks ir interesants, talantīgs , tāds, kas ir ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem."
izrādās ka arī leģendārā Marlēna Dītriha gredzenus pārsvarā nēsājusi tikai uz mazā pirkstiņa un viņas meita savulaik žurnālistiem paziņoja: «Mana māte tik ļoti aizrāvusies ar sava gadu skaita samazināšanu, ka nu jau es esmu vecāka par viņu.»