Man patīk skumjas, paradoksāli, bet tās dod man spēku.
Es īstenībā varu pieņemt ļoti daudz ko, kaut gan sākumā bieži vien izrādu pārmērīgu pretestību vai neizpratni, bet sirds dziļumos manī nav to negāciju un tā riebīguma, ko bieži mēdzu paust uz āru.
varbūt tādā veidā es neapzināti pārbaudu cilvēkus, kuri vēlas neaicināti ienākt manā privātajā telpā, jo tad es vienkārši redzu cik lielā mērā tas cilvēks ir gatavs pieņemt mani tādu kāda esmu. Bet diemžēl vairums gadījumos pretestības izsīkuma mirklī, kad manī ir pamodusies neizskaidrojama pieķeršanās izjūta,tas otrs cilvēks šķiet ir noguris un uzmanība atsalusi...
tas man ir neizprotams paradoks. bet varbūt tomēr es visu saprotu, bet pilnīga apzināšanās paspilgtina nevajadzīgu un pilnīgi lieku smeldzi.
tomēr daudzos viņa vārdos es redzu savas uztveres aizmetņus, runājot par skumjām vai sērīgām izjūtām, viņš reiz bij ļoti trāpīgi uzrakstījis:
""es nemokos, man nav dikti slikti
es vienkārši esmu melanholisks
tas nav ne labāk ne sliktāk kā būt jautram
es esmu arī jautrs
tie vienkārši ir dažādi dvēseles stāvokļi
turklāt šinī ir vieglāk radīt
spēks ir kreatīvs ne destruktīvs
es negriežu vēnas un neraudu"
un
"jāmāk izbaudīt arī tas
es neesmu nelaimīgs ;)
tur ir liela starpība
esmu nomākts
varbūt tas dara mani laimīgu :D"
un tieši tādēļ šis Dostojevska aforisms-Если хотите, человек должен быть глубоко несчастен, ибо тогда он будет счастлив. Если же он будет постоянно счастлив, то он тотчас же сделается глубоко несчастлив - ir manu sajūtu prototips.
