nekad

nozīme ir izgaisusi nemaz tā īsti nerodoties.

fever

upe ir pārplūdusi.
nekas nav kārtībā. mēs katrs peldam savā vēlmju un cerību laivā, kuras nesastapsies, tik ar tiem vājajajiem saucieniem dažreiz aizķeram viens otru.

jautājums

kas es būtu bez saskarsmes?

atkal ilūzijas, ilūzijas, tās mani nogalina.

sasmērējušās varbūtības streiko pašas savās labirintu variācijās.
vai laime kura iegūta tukšas vizualizēšanas ceļā ir vērtīga/pilnīga? vai tā kādreiz iedēstīs saknes realitātes augsnē?
cilvēka prāts ir kā visums. tajā var grimt,nirt,zvaignes lasīt un sūdus mēzt...
bet cik liela ir robeža starp prāta radīto un realitātē esošo?
un no kurienes rodas prātā noteiktās sapņu konstrukcijas? no vēlmēm..
bet no kurienes rodas vēlmes? kapēc tās ir tik neizsīkstošas?neremdināmas?
bet dažreiz cilvēkam pašam nemaz to nevēloties, vismaz apziņā viņš vēl nav spējis konkrēto ainu definēt, kad tā jau paguvusi tur neizdzēšami ieķerties
es nesaprotu...evolūcijas un progresa ceļā ir notikušas tik daudz vērienīgas pārmaiņas jebkurā jomā kas saistītas ar cilvēka darbību..bet kādēļ pamatvērtību krīzes (mīlestība,ģimenes) nemainās?

viss kļūst citāds un mainās

Pa turieni uz nekurieni.
Sākums ir tās pašas beigas. Radīt ir kaut ko sagraut.

viegli ir sirdsapziņu dauzīt
sprostot tālo ēnu būrī
un tukšo miesu
piekārt nāvīgajā kaisles stūrī

____you._____

Ir burvība
Ir tava plauksta
stipri saspiesta
sažņāugta sirdsapziņa
tekoši vārdi
vilciena sliedes
mēģinu pa tām soļot
sanāk tik tad kad pie tevis pieturos
un pat tad gadās pa kritienam
..debesīs izplūdis upeņu ievārījums
ezerā atspīd blakus esošo māju atspulgi
tie ir klusi
mēs nebijām gluži divi
visapkārt strāvoja pasaules elpa
tā klusi dungoja mūžības melodiju
mūsu soļi nebūtu dzīvi
ja tos nebūtu satvērusi zemes plauksta
uz mirkli šķiet ka tu katru putekli stipri mīli

__________________________/sen.es.biju.tad.laimīga.mirklis.________________
kurš neatgriezās

14.07.07.

Nošauts punkts
nepabeigtu teikumu padara mēmu

Nav
nav nekā
pelēki mākoņi varbūt acis izlēkā
līst lietus pat tad kad nelīst
garšo pēc pagātnes
es neko nejūtu
apstākļi reizēm mēdz sevi izvarot.

tik bieži ienīstu savas domas.
tik daudzas tās laužas smadzeņu dzīlēs pavisam nelaikā, nevietā, netēmā, netelpā...
what the hell im doing with myself, with my life?

where is my mind?

spiež atmiņu samazgas.

"Nekad nav par vēlu nākt pie prāta un gudrības, tomēr, ja patiesā atskārta nāk vēlu, vienmēr ir daudz grūtāk to izmantot."
/I.Kants/

Šodien ejot laukā no universitātes, nesteidzīgi pļāpajot ar kursabiedreni, nejauši skatiens apstājās pie, manuprāt, ļoti netipiski ikdienišķa skata, kuru vērojot izlauzās vārdi-nu gandrīz vai pēc eksotikas izskatās. Uz soliņa pretī mūsu universitātei sēdeja tipisks tā saucamais miskastnieks,no kura pa gabalu oda tā ka elpa aptrūkās, apģērbs izdilis,netīrs, bet pats svarīgākais kas neļāva man vienaldzīgi paiet garām bija tas ka viņš rokās turēja biezu grāmatu, kurā kā likās ir iegrimis lasot. Varbūt esmu pārāk mietpilsoniska..nezinu, bet šis skats mani visnotaļ izbrīnīja.