kas var būt nožēlojamāk kā no visām izvēles iespējām, izvēlēties to, kas sākotnēji šķita vislabākā, bet izrādījās ja ne viss sliktākā, tad tāda pati kā tās, kuras netika izvēlētas, jo bija un ir pretīgas...
bezgalīgos muļķīgas šķietamības tīklos iemaldījusies, kārpos un visādi ķepurojos, bet tas sanāk tik tizli, ka pašai paliek slikti un izeju nekādi neizdodas ieraudzīt..
varbūt pārāk ātri padodos?
bet man taču nevajag nemaz tik daudz. Tā kārotā atbrīvošanās ir vien pāris acu ar dziļu un patiesu dvēseles atspulgu..
šī vienmērīgā peldēšana pa virspusi mani nogalēs, jūtu, ka pamazām pārvēršos par staigājošu mironi