kas var būt nožēlojamāk kā no visām izvēles iespējām, izvēlēties to, kas sākotnēji šķita vislabākā, bet izrādījās ja ne viss sliktākā, tad tāda pati kā tās, kuras netika izvēlētas, jo bija un ir pretīgas...
bezgalīgos muļķīgas šķietamības tīklos iemaldījusies, kārpos un visādi ķepurojos, bet tas sanāk tik tizli, ka pašai paliek slikti un izeju nekādi neizdodas ieraudzīt..
varbūt pārāk ātri padodos?
bet man taču nevajag nemaz tik daudz. Tā kārotā atbrīvošanās ir vien pāris acu ar dziļu un patiesu dvēseles atspulgu..
šī vienmērīgā peldēšana pa virspusi mani nogalēs, jūtu, ka pamazām pārvēršos par staigājošu mironi

es nesaprotu kur es esmu un kas es esmu. kāpēc filmās vienmēr tajā pašā sūdīgākajā brīdī parādās kāds guru, kāda persona, kas norāda īsto ceļu, kas palīdz, sniedz atbalstu vai vienkārši pasaka pareizos vārdus, kas galvenajam varonim palīdz uz tiem "sūdiem" paraudzīties caur citu skatu lenķi...tur vienmēr paveras iespējas, dažādi varianti un beigās smaida laime....kāpēc tā ir tikai filmās? noteikti tā ir arī pārējo cilvēku dzīvēs, bet tikai ne manējā un manu tuvinieku...